Academic CentreDevelopment of socio-emotional competence in adolescents with institutional care experience (manager Ļ. Vasečko)
Konkrētās problēmas izvēle un pamatojums:
Sociāli emocionālā attīstība ietver spēju identificēt un izprast pašam savas izjūtas, kas ir nepieciešams, lai spētu noteikt un izprast citu emocionālo stāvokli, lai pārvaldītu spēcīgas emocijas un spēt tās konstruktīvi izpaust, regulēt savu uzvedību, izrādīt empātiju pret citiem, spēt izveidot un uzturēt attiecības (National Scientific Council on the Developing Child, 2004), Jauniešiem, kuri dzīvo bērnu ārpusģimenes aprupes institūcijās ir novērota nabadzīga sociālā pieredze. Tieši gūtā sociālā pieredze formē domāšanas veidu unu pasaules interpretāciju. Zināšanu apguve notiek sociālajā situācijā, mijiedarbībā ar citiem (Vigotsky, 1987).
Nonākot ārpusģimenes aprūpē un līdz ar to zaudējot saikni ar vecākiem, bērns ir īpaši jūtīgs un neaizsargāts. Pat tad, ja bērns apspiež savas emocijas, ir kluss un ārēji mierīgs, tam ir nepieciešama citas personas palīdzība, kurai tas uzticas. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, lai bērnam būtu pieejama vienīgā un pastāvīgā persona, kas aizstātu māti un pie kuras bērns varētu pakāpeniski pierast. Tikai tādā gadījumā var gaidīt, ka bērns spēs pārdzīvot zaudējumu un veiksmīgi reorganizēt savu iekšējo pasauli (Bowlby, 2003). Pieķeršanas attiecībām ir nozīmīga loma personības attīstībā. Emocionāli tuvas attiecības ar piesaistes personu veicina pašvērtības veidošanās, kā arī pārliecības par to, ka citi cilvēki ir izpalīdzīgi un atsaucīgi, kas, savukārt, veido labvēlīgu pamatu savstarpējām attiecībām ar apkārtējiem. Pieķeršanas attiecības rosina bērna pētīšanas aktivitāti, un, līdz ar to, izziņas un kognitīvu attīstību (Bowlby, 2003). Par elastīgām pieķeršanas attiecībām šeit varētu būt nosauktas tādas tuvības attiecības, kas pastāv bez nosacījumiem, kuru intensivitāti neietekmē bērna nevēlamā uzvedība. Par šādu piesaistes personu pusaudzim, kas ir nonācis ārpusģimenes aprūpes iestādē, var kļūt mentors.
Par pamatu jauniešu mentoringa idejai kalpoja mijiedarbība starp risku un resilience (atjaunošanu, rehabilitāciju) (Garmezy & Masten, 1986; Werner, 1995). Lielu ietekmi atstāja arī Vernera (Werner, 1986) piedāvātāis uzskats, ka ir nepieciešams vismaz viens atbalstošais pieaugušais, lai palīdzētu jaunietim – likumpārkāpējam rehabilitācijas procesā. 1995. gadā ASV tika uzsākts pētījums (Public/Private Ventures) par sabiedrībā balstītās mentoringa programmas „Big brothers Big sisters” („Lieli brāļi, lielas māsas”) pienesumu (Tierney, Grossman & Resch, 1995). Secinājumi, kas nāca klājā, deva atbalstošos pierādījumus lar labu mentoringam: jaunieši, kurus atbalstīja mentors, par 46% retāk sāka lietot narkotikas, par 27% mazāk lietoja alkoholu un par 33% retāk iesaistījās kautiņos (Tierney, Grossman & Resch, 1995).
Kaplans (Caplan) uzsver atbalstošā cilvēka nepieciešamību ārpus ģimenes, kas būtu vecāks gados ar labu reputāciju vai dzīves gudrību, norādot, ka šāda persona varētu būt ģeogrāfiski un sociāli daudz tuvāka jaunietim, kuram ir vajadzīga palīdzība, nekā profecionālie darbinieki (Caplan, 1964). Ar līdzīgiem argumentiem sociologi uzsver mentora nozīmību jauniešu dzīvēs (Lefkowitz, 1986; Williams & Kornblum,1985).
Projekta mērķis (2017.-2018. g.):
Izspētīt sociāli emocionālās kompetences attīstības likumsakarības pusaudžiem ar institucionālās aprūpes pieredzi, sadarbībā ar mentoru .
Sasniedzamie (izmērāmie) rezultāti (2017.-2018. g.)
1. Darbs pie disertācijas izstrādes: bērnu ārpusģimenes institucionālās aprūpes analīze, teorijas izpēte par institucionālās vides ietekmi uz bērna attīstību, mentoringa teoriju izpēte.
2. Pētniecības projekta ietvaros plānotas vairākas zinātniskās publikācijas un uzstāšanās zinātniskās konferencēs par projekta rezultātiem.
Pētījuma rezultāti (2017.-2018.g.):
Vismaz 2 zinātniskās publikācijas
Iesaistītais personāls:
- Prof. Dr.paed. Linda Daniela
- pētniece Ļubova Vasečko